Izstāde "Negantnieki. Mākslinieki - sabiedrības izaicinātāji" izstāžu zālē "Arsenāls" (15.06.2012 - 29.07.2012)

        Laikam jau vārds "provokācija" īsi un kodolīgi pasaka par šo izstādi pilnīgi visu. Absolūta un nebeidzama provokācija. Dažreiz cilvēkus savādāk nav iespējams ietekmēt, kā vien kārtīgi sapurinot. Šī ir izstāde, no kuras grūti atslēgties, bet tāds jau arī ir provokatīvās mākslas mērķis - šokēt un likt padomāt.

        "Izstāde pārstāv Latvijas māksliniekus-provokatorus ar darbiem, kas tapuši no 1980. gadu otrās puses līdz mūsdienām – laikā, kad vienīgais cenzūras aparāts ir bijusi pašas sabiedrības attieksme. Lai uzsvērtu vienu no izstādes uzstādījumiem – demonstrēt vērtēšanas kritēriju nosacītību –, ekspozīcijā apvienotas vairākas mākslinieku paaudzes, izceļot tos autorus, kuri ir vērsti uz sabiedrības izaicināšanu. Kas reiz 1980. gados izpelnījās asu sabiedrības un arī mākslas pazinēju kritiku, mūsdienās bauda klasiķu statusu." /Sniedze Kāle/

        Daudzi darbi līdz brīdim, kad tiek izlasīts darba nosaukums, šķiet neizprotami. Pēc nosaukuma izlasīšanas, darbs uzreiz iegūst jaunu jēgu, jo nosaukumā koncentrētā veidā ievietota darba būtība un galvenā doma.

Kārlis Vītols - "Patērētāju altāris", 2007

Maija Kurševa - "Mana piektdiena", 2008

        Provokācijām ļoti pateicīga un izstādē diezgan plaši pārstāvēta tēma ir vara, politika un valdošie tēli tajā.

Kristians Brekte - "Dakter's nāk", 2012

Juris Utāns - "Klasika" no cikla "Zelta laikmets", 2009

Juris Artūrs Putrāms - No sērijas "Garāmgājējs", 1985

Kristaps Ģelzis - "Trīs grācijas", 1990

Leonards Laganovskis - "Mc Lenin I", 1998 - 2008

Vilnis Putrāms - "Dialogs", 1990

Sergejs Djomins - "Pašportrets ar vistas kauliem", 2002

Kristians Brekte - "Talantu fabrika", 2012

Aija Zariņa - "Eiropas nolaupīšana", 1989

        Vieni no šokējošākajiem darbiem ir Kristiana Brektes fotogrāfijas no sērijas "Morgs", kurās redzami dzīvnieku līķi pilsētvidē. Dīvaini, bet šāda maltā gaļa kā darbā "Saulkrastu šoseja" ir daudz vieglāk panesama, nekā absolūti neskarts dzīvnieka ķermenis asiņu peļķē... Interneta resursos atradu, ka mākslinieks ar šo darbu sēriju vēlējies runāt par netveramajām attiecībām starp dzīvību un nāvi, saglabājot uzsvaru uz laicīgā pārejošo un nepatstāvīgo raksturu.

Kristians Brekte - "Saulkrastu šoseja" no sērijas "Morgs", 2008

Juris Artūrs Putrāms - "Spēlmanis" no sērijas "Sabiedrības struktūra", 20. gs. 90. gadi

        Mākslinieki nebaidās ironizēt pat par parasti tik neaizskaramo tēmu - reliģija. Pareizi vien ir, jo ja pat māksliniekiem šī būtu tabu tēma, tad kurš gan cits uzdrošinātos ko bilst par reliģijas pasaulē tik bieži sastopamajām ačgārnībām?

Vladislavs Lakše - "Priesteris", 2010

        Diemžēl daļu izstādes sastāda darbi ar tādiem sižetiem, kādus parasti mazi puišeļi sazīmējuši tualetēs, tuneļos un citās vietās uz sienām... Vai šajos darbos maz ielikta kāda dziļāka jēga?

Normunds Lācis - Centrālā daļa no triptiha "XXX", 1989

Kārlis Vītols - "Breivīks Tevī", 2012

        Pat mākslas un kultūras vērtības šiem māksliniekiem nav neaizskarams temats. 

Kristians Brekte - "Purvīts griežas kapā", 2011

Artūrs Bērziņš - "Harakiri", 2010

Oļegs Tillbergs - "Pievienošanās Visumam", 1990

Vilnis Putrāms - Bez nosaukuma, 1988 - 1989

        Nezinu, kāda ir mākslinieka ideja, bet man radās jautājums tiem, kas jau sāk šausmināties par šo darbu: kas ir ļaunāk - mirušu kaķēnu izmantot mākslas darba radīšanai vai dzīvus kaķēnus sūtīt uz jūrskolu?

Kristians Brekte - "Sašinka", 2005

Kristians Brekte - "Izskaties aizņemts", 2003

Gints Apsītis - Ilustrācijas animācijas filmu triloģijai "Bondancer", "Ministry Messiah", "Magnolia Magnet", 2002 - 2012

Juris Utāns - "Ginekologa nāve", 1990 - 1992

Gints Gabrāns - "Viss notiek galvā", 1996

        Ja provokatīvajam darbam ir skaidri nolasāms zemteksts ar dziļāku domu, tad šis provokatīvisms un šokējošais izpildījums attaisnojas. Skumji, taču izstādē bija arī tādi darbi, kuriem dziļāku jēgu saskatīt nebija iespējams. Tie lika vien aizdomāties par autoru psihes stāvokli.Vai ir vērts šokēt cilvēkus vienkārši šokēšanas dēļ? Vai mūsdienu pasaulē, kad apkārt jau tā valda tik daudz negāciju, tas būtu vajadzīgs? Provokācijai jābūt ar mērķi.

        Brīdinājums: cilvēkiem ar vājiem nerviem, augstām ētiskajām un estētiskajām prasībām šī izstāde varētu būt traumatiska. Nezinu gan, kāpēc šāds brīdinājums nav uzlikts pirms ieejas izstādē, jo nosaukums "Negantnieki" rada daudz dauzonīgāku un rotaļīgāku sajūtu nekā izstādē redzamais. Izstādē netīšām var iemaldīties kāda pavecāka tantīte, kurai no redzētā var piemesties ģībonis (labākajā gadījumā), un kurš tad būs vainīgs?

        Savukārt drosmīgajiem - uz priekšu! Provokatīvs vai pieņemams - tie ir relatīvi jēdzieni, kas atkarīgi no vērtēšanas kritērijiem. Galu galā, Gintam Gabrānam ir taisnība - tik tiešām viss notiek galvā, un katra paša ziņā ir izvēlēties, kā uz redzēto reaģēt. Katram pašam jālemj - kas ir māksla, kas nav, kas ir provokācija, kas nav. Katrā ziņā tabu tēmas šajā izstādē neeksistē, bet vai tādas vispār būtu vajadzīgas, domājiet paši.

        Izstāde skarbā veidā parāda problēmas sabiedrībā. Kamēr sabiedrība būs tāda, kāda tā ir, provokatīvajiem māksliniekiem būs tēmas darbiem. Ja negribam dzīvot tik šausminošā sabiedrībā, kāda ir atspoguļota izstādē, pēdējais laiks mainīties.

        Šī ir izstāde, kura neļaus tik vienkārši aizmirst par sevi, aizverot izstāžu zāles durvis. Tā liks pārvērtēt sabiedrības vērtības un normas, savas vērtības un galīgi sagriezīs visu kājām gaisā. Varen neganti!