trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

Izstāde "Egons Spuris. Vieta, izcila skatienam. Fotogrāfijas" izstāžu zālē "Arsenāls" (04.04.2012 - 27.05.2012)

Sajūtas.
Pustoņi.
Balts.
Melns.
Pelēks.
Netveramais.
Tveramais.
Pilsētvide.
Cilvēki.
Lietas.
Noskaņa.
Pārdomas.
Gaismas.
Ēnas.
Parastais, kas pārvēršas neparastajā.
Neparastais, kas pārvēršas parastajā.

"Klusā daba ar divām olām", 1970. gadu sākums

        "Egons Spuris. Vieta, izcila skatienam. Fotogrāfijas" ir brīnišķīga izstāde, kas dod tik reto iespēju atslēgties no ikdienas krāsu ņirboņas. Nē, nē, nepārprotiet, nav tā, ka man nepatīk krāsas, pat ļoti patīk! Bet dažreiz vajag  pavisam vienkārši - tikai melns un balts. Ne kripatiņas vairāk.Un šī izstāde ir īstā vieta, kur to izbaudīt.



         Māksliniekam jābūt mazliet burvim, lai ikdienišķos sīkumus pārvērstu neparastos brīnumos. Šķiet, Egonam Spurim tas ir izdevies. Viņa fotogrāfijās attēloti tie sīkumi, kuriem parasti mēs paejam garām un pat nepamanām. Vai arī pamanām, bet nepievēršam vērību. Spura fotogrāfijas ir gluži kā Aleksandra Čaka dzeja par notekcaurulēm un afišu stabiem, parādot parasto un necilo pavisam citā skatījumā.

"Es gūstu apmierinājumu radot iedarbīgus attēlus, rodot vērtības no materiāla, kam maza nozīme mūsu dzīvē un kam nav (šķietami) pašvērtības." /Egons Spuris, 1970. gadu vidus/

No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1970. - 1980. gadi

No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1970. - 1980. gadi

"Manas fotogrāfijas nav ne vēsturiskās, ne pilsētbūvnieciskās, ne sociālās, arī ne cilvēciskās izpētes konsekvences... Šīs fotogrāfijas ir manu izjūtu, noskaņu un atmiņu fragmenti... Krāju sava rajona noskaņas, fragmentu raksturus, mazas dvēselītes." /Egons Spuris, 1980. gadu vidus/

No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1976 - 1985

No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1970. - 1980. gadi

"Jūrmalciema zēni", 1971 / 2012

"Suns. Skatiens", 1974

         Pats fotogrāfs 1984. gadā teicis: "Ja no manis fotogrāfijā kas paliks, tad tie būs darbi no kolekcijas "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos"." Gluži kā zinādams, ka tieši šī fotogrāfiju sērija tiks atzīta Latvijas kultūras kanonā par izcilāko Latvijas fotomākslas sasniegumu.

No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1976 - 1985

No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1976 -1985

No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1970. - 1980. gadi

No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1970. - 1980. gadi

"Mani sen saista kāda tēma - manas bērnības pilsēta. Un gribētos, lai jūs izbaudītu tās pašas neatkārtojamās jūtas, kuras pārdzīvoju es, skraidelēdams sētā zem augstā mūra logiem." /Egons Spuris, 1974/

No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1976 - 1985

        Neparasts skatījums uz pasauli atspoguļots fotogrāfiju kolekcijā "Pa darbnīcas logu". Skatoties šīs fotogrāfijas, sāk likties, ka tu pats sēdi kādā pagrabstāva foto darbnīcā un pa šauru logu skaties uz garāmejošajiem cilvēkiem, dzīvniekiem, putniem...

No fotogrāfiju kolekcijas "Pa darbnīcas logu", 1970. gadi / 2012

 No fotogrāfiju kolekcijas "Pa darbnīcas logu", 1970. gadi / 2012

         Jebkura vieta var būt izcila skatienam, viss atkarīgs no skatiena. Cik gan daudz mēs ikdienas steigā palaižam garām! Varbūt turpmāk apstāsimies un pievērsīsimies pavisam parastajām lietām? Ja nu pēkšņi tas sarūsējušais ūdens spainis pie mājas pakša mūsu acīs pārvēršas, un mēs ieraugām, kā tas agrāk ir spīdējis un laistījies? Lai katra vieta top izcila mūsu skatienam!

         No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1976 - 1985

         Uz šo izstādi ir vērts aiziet katram, gan vecam, gan jaunam. Aplūkot. Izbaudīt. Sajust. Padomāt.

"Skatītājs var redzēt manus tehniskos paņēmienus, var saprast, kā es panāku to vai citu risinājumu, bet galu galā man ļoti gribas likt viņam iegrimt pārdomās. Pārdomās par dzīvi." /Egons Spuris, 1974/

 No cikla "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos", 1976 - 1985

ceturtdiena, 2012. gada 5. aprīlis

Izstāde "Aleksandra Beļcova un Franču Rivjēra" Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (15.03.2012 - 02.09.2012)

A. Beļcovas saulessargs, 1920. gadi. Ar šo saulessargu māksliniece vērojama daudzās Dienvidfrancijā uzņemtās fotogrāfijās.

         Šoreiz mans apraksts varbūt būs ne tik daudz par pašu izstādi, bet vairāk par muzeju kopumā. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā biju pirmo reizi, un izstāde tik organiski saplūda ar muzeja pastāvīgo ekspozīciju, ka manām šo muzeju nekad neredzējušajām acīm nebija nemaz tik viegli atšķirt, kur beidzas pastāvīgā ekspozīcija un sākas izstāde.
         Esmu bijusi daudzos muzejos, bet šis ir viens no mājīgākajiem. Tas gan nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka muzejs iekārtots reālā dzīvoklī, kur abi mākslinieki kādreiz dzīvojuši. Muzejā aplūkojami ne tikai Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas mākslas darbi - skices, gleznas, apgleznoti šķīvji - bet arī sadzīves priekšmeti, kas rada sajūtu, ka mākslinieki vien uz brīdi pametuši dzīvokli un drīz nāks atpakaļ...

         Ļoti interesanti bija aplūkot skices un skiču albumus. Manā skatījumā tie bija vieni no jaukākajiem darbiem. Skices ir visa sākums, tāpēc tajās jaušams vieglums un nepiespiestība, tāda pavasara sajūta, kad viss vēl tikai top.

         Domājot par Aleksandras Beļcovas daiļradi, pirmā lieta, kas nāk prātā, ir kubisma un konstruktīvisma stila darbi un porcelāna šķīvji, kas, protams, arī aplūkojami muzejā.
 "Ložā", 1922

 Dekoratīvs šķīvis "Adieu vertu", 1928

         Pētot muzeja ekspozīciju uzzināju, ka Aleksandra Beļcova porcelāna apgleznošanā pievērsās arī reliģiskām tēmām.
 Mets dekoratīvajam šķīvim "Reliģisks motīvs", 20. gs. 20. gadu otrā puse

         Interesanti, ka atšķirībā no Romana Sutas, kurš daudz lietoja latviskos motīvus, Aleksandra Beļcova savos darbos nebaidījās izmantot arī svešzemju tautu motīvus.
    Mets dekoratīvajam šķīvim "Nēģeru motīvs I. Fantāzija", 1926

        Aleksandra Beļcova daudz pievērsusies tieši portretu gleznošanai.
 "Pašportrets", 20. gs. 30. gadu otrā puse

"Pašportrets lakatā", 1927 - 1928. Māksliniece sevi attēlojusi kopā ar draudzeni Austru Ozoliņu - Krauzi, kura viņu pavadīja braucienos uz Dienvidfranciju. Draudzenes šajā laikā bija nešķiramas, un arī pašportretos Aleksandra nereti iekļāva Austras tēlu.

        Man nezināmu rakursu Aleksandras Beļcovas daiļradē pavēra viņas gleznas no izstādes "Aleksandra Beļcova un Franču Rivjēra", kurās praktiski nebija ne miņas no kubisma! Gleznas ir daudzveidīgas gan stilistiskajā izpildījumā, gan krāsu gammās. Skatoties uz gleznām, pašai sagribējās aplūkot attēlotās ainavas dzīvē. Nu ko, braucam uz Franciju?
"Vecas pilsētas iela", 20. gs. 20. gadu beigas - 30. gadu sākums

 "Vansa", 1929 - 1930. Skats uz pilsētu no St. Jeannet ielas, kur Aleksandra un Austra īrēja nelielu mājiņu 1929. - 1930. g. braucienā, pavērās tieši tādā rakursā kā Beļcovas gleznojumā.

         Skatoties uz gleznu nodomāju: "Re, pa ielu pastaigājas divi cilvēki...". Bet tad es izlasīju gleznas nosaukumu un sapratu, cik aplamas bija manas domas attiecībā par cilvēku skaitu...
"Dienvidfrancijas ainava ar ēzelīti", 20. gs. otrā puse

         Gluži tāpat kā izstādes gleznas, arī akvareļu gleznojumi pavēra skatu uz pavisam citu Beļcovu, nekā es iepriekš biju domājusi.
 "Skvērā" no cikla "Dienvidfrancijā", 1927

"Ieliņa ar pārdevēju" no cikla "Dienvidfrancija", 1927

         Pievēršoties Romana Sutas daiļradei, absolūts atklājums man bija fakts, ka mākslinieks nodarbojās ne tikai ar glezniecību un keramikas trauku apgleznošanu, bet arī ar scenogrāfijas un teātra izrāžu tērpu skiču radīšanu.
 Scenogrāfijas makets Karlo Guci lugas "Princese Turandota" uzvedumam Jelgavas strādnieku teātri, 1926

 Kostīma skice Karlo Guci lugai "Princese Turandota", 1926

 Dekorāciju mets Igora Stravinska baletam "Pulčinella", 1933

Olgas kostīma skice kinofilmai "Melanholiskais valsis", 1941

         Protams, ka muzejā mani sagaidīja ne tikai dažādi jaunatklājumi, bet arī tas, ar ko Romans Suta man asociējas - porcelāna šķīvju apgleznošanai paredzētās skices, kurās plaši lietoti tautiskie motīvi, bet ne tikai.
 Mets dekoratīvajam šķīvim "Zemnieku pāris", 20. gs. 20. gadu vidus - otrā puse

Mets dekoratīvajam šķīvim "Bēgļu ģimene", 20. gs. 20. gadu otrā puse

Mets dekoratīvajam šķīvim "Deja", 20. gs. 20. gadu beigas - 30. gadi

Mets šķīvja apgleznojumam "M. S. Kuzņecova fabrika"

         Par spīti melnajai krāsai, ļoti dzīvīgi un kustīgi likās Romana Sutas tušas zīmējumi.
 "Izpārdošana" no cikla "Iela", 20. gs. 30. gadi

"Un abi saķērušies krogā ejam iekšā..." ilustrācijas variants Aleksandra Čaka "Poēmai par ormani", 1930

        Protams, kā nu bez Romana Sutas gleznojumiem!

         Noteikti iesaku aiziet uz šo muzeju un izstādi visiem, kas tur nav bijuši! Neliels, jauks un omulīgs muzejs, kurš neuzmācas ar pārmērīgu nopietnību, kā tas daždien ir muzejos, bet rada sajūtu, it kā tu būtu aizgājis ciemos pie kāda drauga. Muzeja apmeklējums veidoja asociācijas ar nesen redzēto Vudija Alena filmu "Midnight in Paris" - radās sajūta, ka es, gluži kā filmas galvenais varonis, būtu atkritusi atpakaļ laikā un nonākusi pagājušā gadsimta mākslinieku dzīvoklī, un paši mākslinieki tūlīt, tūlīt ienāks pa durvīm... Arī noskaņa muzejam un filmai ir līdzīga - gaiša, mākslinieciska, mazliet noslēpumaina, mazliet bohēmiska...
         Nav jāuztraucas, ja kādam nepatīk kubisms, jo muzejā ir pārstāvēti arī citu stilu darbi, tā ka būs ko aplūkot visiem. Es pati arī neesmu nekāda diži lielā kubisma un tamlīdzīgu mākslas stilu cienītāja, bet muzejā šie darbi likās pašsaprotami un absolūti netraucēja, pat bija interesanti tos izpētīt kārtīgāk, nekā ierasts. Tiešām jauks muzejs!