Nezinu, kā tas tā sanācis, bet uz Purvīša balvai nominēto autoru darbu izstādi biju pirmo reizi. Tad nu vēlējos mazliet noskaidrot, kas tas īsti ir par zvēru. LNMM mājaslapā lasāms: "Purvīša balva dibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un
sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu
Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas
procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību,
popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan
ārpus mūsu valsts robežām. [...] Purvīša balva tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai
mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš
dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu
dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu
kļūst autors, kurš saņēmis ekspertu un īpaši izveidotas žūrijas augstāko
vērtējumu. [...]" Tas nu būtu skaidrs. Bet... kad izlasīju balvas apjomu, gandrīz nogāzos no krēsla - Purvīša balvas apjoms ir 20 000 latu! Jā, jā, nepārskatījāties, galā ir četras nulles! Un ar šo pārsteidzoši lielo skaitli Purvīša balva ir līdz šim lielākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā.
Trešajai (ak, tad jau nemaz tik daudz Purvīša balvas izstāžu neesmu palaidusi garām!) Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2011. - 2012. gadā nominēti astoņi mākslinieki:
- Andris Eglītis - par personālizstādi "Zemes darbi" Mūkusalas Māksla salonā,
- Harijs Brants - par zīmējumu izstādi "Portreti" galerijā "Māksla XO",
- Gļebs Panteļejevs - par personālizstādi "Ornitoloģija" LNMM Baltajā zālē,
- Andris Breže - par izstādi "Miera dzīve" galerijā "Alma",
- Miķelis Fišers - par personālizstādi "Lielviela" LNMM izstāžu zālē "Arsenāls",
- Krišs Salmanis - par izstādi "Uzticēšanās trauslums" galerijā "Alma" un videodarbu "Garā diena" Laikmetīgās mākslas festivālā "Survival Kit 4",
- Andrejs Grants - par personālizstādi "Fotogrāfijas 1980 - 2010" LNMM Baltajā zālē
- Ivars Drulle - par personālizstādi "Balstīts uz patiesiem notikumiem" galerijā "Alma".
No astoņiem nominētajiem māksliniekiem laimīgais Purvīša balva ieguvējs un tagad visnotaļ bagāts cilvēks ir Andris Eglītis ar darbiem no personālizstādes "Zemes darbi". No visiem izstādē redzētajiem darbiem arī man šie patika vislabāk, kaut vai pateicoties neparastajam (īstenībā gan pavisam parastajam) darbos izmantotajam materiālam - zemei. Nu kur gan vēl vienkāršāk atrodams materiāls?! Zeme mums visiem katru dienu ir zem kājām, bet cik gan daudzi to izdomā pielietot mākslā un it īpaši - glezniecībā?
Andris Eglītis - fragments no darba "Fragments" (autortehnika)
Andris Eglītis - fragments no cikla "Zemes darbi" darba (kaļķi, māls, zeme, ogle uz koka)
Harija Branta zīmētie portreti rada dīvainas sajūtas - cilvēku sejas šķiet uzzīmētas gandrīz fotoreālistiski līdz vissīkākajai grumbai, taču tajā pat laikā tēli veido asociācijas ar kādiem mistikas vai fantastikas filmu vai grāmatu varoņiem. It kā divas tik pretējas sajūtas, bet Branta zīmētajos portretos tās saplūst vienā veselumā, vismaz manā skatījumā.
Harijs Brants - "Miskastnieks" (papīrs, ogle)
Harijs Brants - "Filozofs"(papīrs, ogle)
Tēlniecības nozari ar neparastiem veidojumiem izstādē pārstāv Gļebs Panteļejevs.
Gļebs Panteļejevs - "Antikupols" (alumīnijs, krāsa)
Gļebs Panteļejevs - "Ikars" (alumīnijs)
Lai izprastu Andra Brežes darbus, silti iesaku pirms to aplūkošanas izlasīt darbu aprakstus! Bez aprakstiem var šķist - nu bet kas gan tā par mākslu? Savukārt apraksti šiem darbiem piešķir pavisam citu jēgu.
Andris Breže - "Baltais kvadrāts" (dienasgaismas lampu bloki)
Darba pamatā ir emocionālas atmiņas par bērnības pieredzi. Agrs rudens rīts. Tumsa. Skola. Diena tiek pavadīta zem nemierīgām dienasgaismas spuldzēm, jo gaisma raustās. Kad izej no skolas - atkal tumsa un aukstums. Darbs iecerēts kā enerģijas koncentrāts - enerģijas vitamīns, kas izdala siltumu. [...]
Darba pamatā ir emocionālas atmiņas par bērnības pieredzi. Agrs rudens rīts. Tumsa. Skola. Diena tiek pavadīta zem nemierīgām dienasgaismas spuldzēm, jo gaisma raustās. Kad izej no skolas - atkal tumsa un aukstums. Darbs iecerēts kā enerģijas koncentrāts - enerģijas vitamīns, kas izdala siltumu. [...]
Andris Breže - "Kāju šūpotājs" (krēsls, gumijas zābaki, elektromotori)
Parasts krēsls no Staiceles papīrfabrikas. Tas vairs nav vajadzīgs - "tagad šūpo kājas"...
Kad izstāžu zālē "Arsenāls" pavisam nesen bija Miķeļa Fišera personālizstāde, uz to neaizgāju. Ieraugot muzeja mājaslapā publicētās gleznas, nodomāju: "Kas par šausmām! Tādus briesmoņus noteikti negribu skatīties!". Vēlāk gan izlasīju vienu tiešām labu interviju ar Fišeru, kurā atklājās mākslinieka pasaules redzējums un darbu būtība, kas man lika mainīt savas domas par "šausmām" un "briesmoņiem" un pat lika aizdomāties, ka varbūt tomēr derētu aiziet uz izstādi, bet kaut kā tomēr nesaņēmos. Un tagad sev par lielu pārsteigumu to pat nedaudz nožēloju. Jā, pirmajā acu uzmetienā darbi varbūt tiešām liekas nedaudz briesmīgi, bet jo ilgāk skaties, jo mazāk briesmīgi tie šķiet. Un ja vēl pirms tam izlasi darbu kopīgo aprakstu, tad vairs "šausmas" pat gribēdams nesaskatīsi, tikai mistiskas būtnes no citām realitātēm ar filozofisku ievirzi. Darbu apraksts ir gluži kā fantastikas romāna pirmā nodaļa. Vēl man izbrīnu izraisīja atsevišķu darbu milzīgie formāti, kas tikai paspilgtināja dīvainās sajūtas, ko radīja Fišera gleznas. Pat grūti noraksturot šīs izjūtas - pozitīvu noskaņu darbi, protams, nerada, bet arī drūmu vai negatīvu nē. Varbūt tādu mazliet noslēpumainu un sapņainu, mistikas apvītu? Varbūt ...? Cik neparasti darbi un to sižeti, tik neparastas un grūti definējamas ir to radītās sajūtas.
Brīžos, kad stiprāka Universālās Apziņas plūsma izdzenā manas esības miglu, skatam paveras kāda rombiem rotāta virsma, kurai nav horizonta. Lai gan tam nav nekādu pierādījumu, man tīri labi patīk doma, ka tas varētu būt tas vecais zaļais džemperis, kuru Dievs valkā atpūtas brīžos. Šo relaksējošo un kluso vietu par savām ganībām labprāt izmanto arī Brīnumbriedis. Būdams starpgalaktiska un daudzdimensionāla būtne, savos klejojumos viņš tiekas ar visdīvainākajām radībām. Starp Brīnumbrieža paziņām ir arī kāds Lāpstasgalva, kurš savukārt sakās esam attālos rados ar kādu Dzejnieku. Šis Dzejnieks esot izraidīts no savām dzimtajām pasaulēm, jo atkārtoti demonstrējis līdzpilsoņiem it kā ikviena iekšpusē atrodošos Visumu, nopietni apdraudējis pastāvošo kārtību un destrukturizējis jau tā trauslo realitāti, kuru kopējiem spēkiem ģenerē apzinīgie Dzejnieka sugas brāļi. Deportācija no Dzejnieka dzimtajām pasaulēm uz citiem apgabaliem parasti tiek veikta ar Pārcēlāju palīdzību. Tie, gluži tāpat kā Brīnumbriedis, būdami daudzdimensionālas būtnes, ir spējīgi ne vien paši brīvi pārvietoties laiktelpā, bet arī ir izveidojuši un apkalpo sarežģītu Aku sistēmu, kas savieno dažādas realitātes. [...]
Miķelis Fišers - no kreisās: "Dažreiz mani apciemo briedis" (audekls, eļļa), "Dzejnieks"
(audekls, eļļa)
(audekls, eļļa)
Miķelis Fišers - "Pārcēlājs" (audekls, eļļa)
Miķelis Fišers - "Lāpstasgalva un brīnumbriedis" (audekls, eļļa)
Nonākot pie Kriša Salmaņa darbiem "Danto smaile" (pie sienas piestiprināta balta klekša izskatā) un "20 metri" (pussienas garumā izplāta līmlente) neglābjami uzmācās pārdomas, vai tiešām mūsdienās par mākslu var nosaukt jebko? Protams, šiem darbiem apakšā ir dziļāka doma (ko visnotaļ ātri visi interesenti var sameklēt internetā) nekā tikai balts kleksis un dzeltenzaļa līmlente, bet prasījās šo ideju skaidrojums rakstiskā formā. Varbūt es to netīšām nepamanīju?
Krišs Salmanis - "Danto smaile" (veidošanas masa)
Savukārt šī paša mākslinieka videodarbs "Garā diena" man patika. Ar šo darbu jau biju iepazinusies Laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 4" laikā, kur arī biju iemaldījusies kā brīvprātīgais un tieši pieskatīju to ekspozīcijas daļu, kur atradās šis pārdomas raisošais darbs.
Krišs Salmanis - "Garā diena" (animācija)
Atpūsties no raibuma un mākslas darbu dažādības varēja baudot Andreja Granta melnbaltās, noskaņu pilnās fotogrāfijas. Gribētos arī šeit parādīt kādu no viņa brīnišķīgajām fotogrāfijām, bet stikla ierāmējums un uz tā atspīdošās gaismas neļāva darbus nofotografēt. Tā nu būs vien pašiem jāiet Granta fotogrāfijas (un, protams, citu autoru darbus) baudīt klātienē!
Andrejs Grants - fotogrāfijas no cikliem "Kolēģi, draugi, paziņas" (sudraba želatīna kopijas), "Pa Latviju" (sudraba želatīna kopijas), "Iespaidi" (sudraba želatīna kopijas)
Ivars Drulle savos darbos pievērsies vēsturisku notikumu, sociālu un politisku problēmu apspēlēšanai. Pa gabalu darbs "Magda Gebelsa un viņas seši bērni. Pēdējais vakars" likās absolūti mierpilns, bet tikai līdz brīdim, kad izlasīju nosaukumu un sapratu, par ko tas ir. Un tā no mānīgi mierīga darba tas pārvērtās par darbu, kas no visas izstādes uz mani atstāja visgraujošāko iespaidu. Atceros, ka pirms vairākiem gadiem skatījos uz patiesiem notikumiem balstītu mākslas filmu par Ādolfu Hitleru, attiecīgi tajā bija arī Gebelsu pāris. Neatceros ne precīzu filmas nosaukumu, ne aktierus, ne režisoru, bet tikai to ainu, kas attēlota arī šajā Drulles darbā - kā Magda Gebelsa saviem aizmigušajiem bērniem mutēs ielika indes ampulas un tās saspieda.
Ivars Drulle - "Magda Gebelsa un viņas seši bērni. Pēdējais vakars" (zobārstniecības ģipsis, nitrokrāsa, saplāksnis)
Ir 1945. gada 1. maija nakts, bunkurs Berlīnē.
Tajā atrodas nacistu propagandas ministrs Jozefs Gebelss ar sievu un sešiem bērniem.
Jau aizmigušiem bērniem mutē starp zobiem tika ielikta ampula ar indi un, domājams, māte tās saspieda. Šī procesa laikā pamodās tikai vecākā meita, kas acīmredzot cīnījās un negribēja sakost ampulu. Tā tika secināts, sabiedrotajiem pēc dienas apskatot bērnus un redzot vecākās meitas nobrāzto seju, zilumus un savainoto žokli.
Rohuss Mišs, bunkura radists, vēlāk atminējās, ka vecākā meita Helga bija klusi raudājusi pēdējā vakarā un bijusi īgna, kad māte ķemmēja viņas matus un noskūpstīja uz gulētiešanu. [...]
Ir 1945. gada 1. maija nakts, bunkurs Berlīnē.
Tajā atrodas nacistu propagandas ministrs Jozefs Gebelss ar sievu un sešiem bērniem.
Jau aizmigušiem bērniem mutē starp zobiem tika ielikta ampula ar indi un, domājams, māte tās saspieda. Šī procesa laikā pamodās tikai vecākā meita, kas acīmredzot cīnījās un negribēja sakost ampulu. Tā tika secināts, sabiedrotajiem pēc dienas apskatot bērnus un redzot vecākās meitas nobrāzto seju, zilumus un savainoto žokli.
Rohuss Mišs, bunkura radists, vēlāk atminējās, ka vecākā meita Helga bija klusi raudājusi pēdējā vakarā un bijusi īgna, kad māte ķemmēja viņas matus un noskūpstīja uz gulētiešanu. [...]
Ivara Drulles darbi perfekti darbojas kopā ar saviem aprakstiem. Ja nebūtu aprakstu, darbi nebūtu ne uz pusi tik spēcīgi.
Ivars Drulle - "Herberta Cukura tiesa" (plastmasa, zobārstniecības ģipsis, nitrokrāsa, samts, saplāksnis, spuldzes, izdruka)
1965. gadā tika nogalināts viens no Latvijas ievērojamākajiem cilvēkiem - izgudrotājs, konstruktors, aviators un ceļotājs, kurš brīvvalsts laikā veica unikālus lidojumus uz Gambiju un Tokiju ar paša konstruētu lidmašīnu un kura lidojumi ir ierakstīti pasaules aviācijas vēsturē.
"Ļaujiet man runāt! Ļaujiet man runāt!", ir vieni no pēdējiem vārdiem, ko Herberts Cukurs spēja pateikt, pirms viņam Izraēlas slepenais dienests Mossad izpildīja nāvessodu. Viņš saņēma sitienu ar veseri pa galvu, kam sekoja vairākas lodes smadzenēs. Cukuru atrada ar trim atslēgām slēgtā kastē pēc daudzām dienām. Uz kastes bija uzrakstīts: "Tie, kas nekad neaizmirst". Mossad aģenti tiesājamo ievilināja īrētā māja un sagaidīja viņu ģērbti tikai apakšveļā - lai nesasmērējas drēbes.
Fašistu okupētajā Latvijā Herberts Cukurs darbojās bēdīgi slavenajā Arāja komandā, kas bija iesaistīta ebreju masveida nogalināšanā. Cukuram tika pārmesta dalība 30 000 ebreju iznīcināšanā, tomēr pastāv pretrunīgi viedokļi, līdz kādai pakāpei šī liecības ir ticamas. [...]
1965. gadā tika nogalināts viens no Latvijas ievērojamākajiem cilvēkiem - izgudrotājs, konstruktors, aviators un ceļotājs, kurš brīvvalsts laikā veica unikālus lidojumus uz Gambiju un Tokiju ar paša konstruētu lidmašīnu un kura lidojumi ir ierakstīti pasaules aviācijas vēsturē.
"Ļaujiet man runāt! Ļaujiet man runāt!", ir vieni no pēdējiem vārdiem, ko Herberts Cukurs spēja pateikt, pirms viņam Izraēlas slepenais dienests Mossad izpildīja nāvessodu. Viņš saņēma sitienu ar veseri pa galvu, kam sekoja vairākas lodes smadzenēs. Cukuru atrada ar trim atslēgām slēgtā kastē pēc daudzām dienām. Uz kastes bija uzrakstīts: "Tie, kas nekad neaizmirst". Mossad aģenti tiesājamo ievilināja īrētā māja un sagaidīja viņu ģērbti tikai apakšveļā - lai nesasmērējas drēbes.
Fašistu okupētajā Latvijā Herberts Cukurs darbojās bēdīgi slavenajā Arāja komandā, kas bija iesaistīta ebreju masveida nogalināšanā. Cukuram tika pārmesta dalība 30 000 ebreju iznīcināšanā, tomēr pastāv pretrunīgi viedokļi, līdz kādai pakāpei šī liecības ir ticamas. [...]
Kopumā varu teikt, ka izstāde ir interesanta, mākslinieki un viņu darbi ir ļoti atšķirīgi, katram piemīt izteikts individuālais mākslinieciskais rokraksts. Ieteikums - noteikti izlasiet visus darbu aprakstus, lai darbus varētu pilnībā izprast un izbaudīt!